Ko darīt, ja interneta raksta komentārs ir aizskāris Jūsu godu?

Portālā http://www.lvportals.lv/ ir interesants raksts par to kā rīkoties šādos gadījumos- „Anonīms komentārs aizskāris manas tiesības. Ko darīt?
Rakstā ir divas atziņas:

  • Ja gribam noskaidrot un saukt pie atbildības komentētāju, tad tiesā būs jāvēršas divas reizes- vienreiz, lai noskaidrotu komentāra autoru un otrreiz, lai vērstos pret pašu autoru.
  • Juridiski nošķir viedokli un ziņas. Tā kā viedoklis nevar būt ne patiess, ne nepatiess, tad sanāk, ka viedoklis nevar būt personu aizskarošs, ja tas nepārkāpj vispārpieņemtas pieklājības normas.

Komentāra autoru noskaidrošana var būt apgrūtinoša, jo:

  • Portālu, blogu un citu interneta avotu turētājiem nav pienākums uzglabāt auditācijas pierakstus par komentētāju IP adresēm. Ja arī uzglabā, tad iespējams nepietiekami ilgi.
  • Elektronisko sakaru komersanti uzglabā klientu IP adreses, ja tas ir tehniski iespējams.
  • Komentētājs var slēpt savu identitāti (izmantojot starpniekserverus, utml). Kā rezultātā to noskaidrot neizdosies.

Raksta citāts no portāla.

Anonīmos komentāros izteikti fakti, kas aizskar personas godu un cieņu, rada šīm personām tiesības prasīt atsaukt šādas ziņas un piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību.
Bieži vien anonīmie interneta komentāri tiek uztverti negatīvi – labāk nelasīt, lai nesabojātu sev noskaņojumu daudzo negāciju dēļ. Tomēr anonimitāte komentāru sadaļā nevar būt par pamatu visatļautībai. Ja kāds internetā, kaut vai anonīmi, izplata nepatiesus faktus par cita privāto dzīvi, profesionālo darbību, aizskartajam ir tiesības vērsties tiesā.
Internetu var salīdzināt gan ar zelta bedri, gan atkritumu tvertni. Blakus vērtīgiem padomiem un informācijai ir arī pietiekams daudzums nejēdzību un negāciju. Kaut nedaudz palasot cilvēku izteikumus komentāros Latvijas ziņu portālos, var likties, ka komentāra anonimitāte, ko mums piedāvā attiecīgā portāla vide, atbrīvo no saistībām un faktiski pieļauj arī visatļautību. Tomēr tā gluži nav.

Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juriskonsulteKristīne Pakārkle norāda: atbilstoši Satversmes 100.pantam ikviena persona ir tiesīga paust savus uzskatus, tostarp citu personu vērtējumu. Tomēr vārda brīvība nenozīmē visatļautību viedokļu un ziņu izpaušanā. Saskaņā ar Satversmes 116.panta nosacījumiem vārda brīvība tiek ierobežota, lai aizsargātu citu personu godu un cieņu.

Tiesībsarga birojs ir izpētījis, ka tiesvedība pret anonīmiem komentāriem Latvijā praktiski nav veikta, lai gan pastāv iespēja cīnīties pret savu tiesību aizskārumu arī tad, ja tas izdarīts anonīma komentāra veidā.

Kā saprast, kad anonīmais komentētājs ir pārkāpis manas tiesības?

Nav noslēpums, ka interneta anonīmie komentāri bieži vien ir rupji un nepieklājīgi. Tiesībsarga biroja ieskatā, būtu lietderīgi apsvērt, vai par to, ka anonīmajā komentārā pārkāptas vispārzināmas pieklājības normas, ir vērts vērsties tiesā. Tāpat ir vispārzināms, ka cilvēku izpratne par cieņas aizskaršanu ir ļoti subjektīva. Arī viedoklis par personu ir subjektīvs vēstījums, kas nav ne patiess, ne nepatiess. Tai pašā laikā viedoklis nevar būt pārmērīgs, īpaši tad, ja tas nav balstīts uz pietiekamiem faktiem.

Tāpēc vispirms nepieciešams konstatēt, vai anonīmajā komentārā ietvertā informācija ir subjektīvs viedoklis vai arī tās ir ziņas. Tas tāpēc, ka tieši ziņas un fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei. Ja ziņas netiek pamatotas ar konkrētiem pierādījumiem, uzskatāms, ka tās neatbilst patiesībai. Līdz ar to, ja šādā komentārā būs nepatiesas ziņas, piemēram, par personas profesionālo darbību, privāto dzīvi, ar kurām tā nevarēs samierināties, tas būs pietiekams pamats, lai vērstos tiesā.

Fakti, kas aizskar personas godu un cieņu, rada šīm personām tiesības prasīt atsaukt šādas ziņas un piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību. Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesa vadās no izplatīto ziņu publicitātes, personas, par kuru tās izplatītas, atpazīstamības, kā arī ņem vērā samērīguma un saprātīguma principu.

Ja komentārā būs pausti rasistiski izteicieni, aicinājums uz vardarbību, tiks kurināts nacionālais naids, par šādiem izteicieniem noteiktos gadījumos iestājas pat kriminālatbildība. Tomēr Krimināllikuma 150.pants paredz, ka sodu par šādām darbībām var uzlikt tikai tad, ja ar komentāru ir nodarīts būtisks kaitējums, ko parasti izvērtē tiesa.

Kā var cīnīties pret anonīmu komentētāju?

Civillikuma 2352.1pants noteic, ka katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.

Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, ja tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru arī piemēro tiesa.

K.Pakārkle žurnālā “Jurista Vārds” skaidro: lai uzzinātu, kurš ir potenciālais atbildētājs lietā, tiesai jāvēršas pie elektronisko sakaru komersanta vai attiecīgās interneta vietnes turētāja, lai konstatētu, no kādas IP adreses aizskarošā informācija internetā ievietota un kādai personai attiecīgā IP adrese ir izsniegta.

Elektronisko sakaru likuma 71.2pants paredz, ka komersants pēc tiesas pieprasījuma nodrošina informācijas sniegšanu par tā abonenta vai reģistrētā lietotāja vārdu, uzvārdu vai nosaukumu un adresi, kuram savienojuma laikā piešķirta interneta protokola (IP) adrese, lietotāja identifikators vai telefona numurs, lai nodrošinātu elektroniskajā vidē aizskarto personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību civillietās.

“Viedoklis par personu ir subjektīvs, tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess.”

Līdz ar to, lai iesniegtu tiesā prasību pret kādu personu par goda un cieņas aizskaršanu, tiesā būs jāvēršas divas reizes. Pirmajā reizē aizskartajai personai būs jāiesniedz pieteikums par pierādījumu nodrošināšanu ar mērķi noskaidrot, kas ir aizskārējs. Kad ar interneta vietnes uzturētāja palīdzību tiek noskaidrota komentētāja IP adrese un identitāte, tad ir jāsniedz vēl viena prasība, kas šoreiz jau ir vērsta pret konkrētu personu.

K.Pakārkle uzsver, ka prasība tiesā ir jāiesniedz savlaicīgi, lai nodrošinātu to, ka civillietas vajadzībām datu veselums saglabājas nemainīgs un ka tas nav pieejams citiem informācijas lietotājiem.

Skaidrs, ka anonīmais komentārs var nākt arī no kādas interneta kafejnīcas datora, kas savukārt var vai nu apgrūtināt meklēšanu, vai padarīt to bezjēdzīgu. Tomēr pastāv arī iespēja, ka komentēts ir no mājām vai darba, un tad jau autora identitāti noskaidrot ir vieglāk.

Anonīmie komentāri mēdz būt arī noderīgi

Ik pa laikam tiek diskutēts par to, ka anonīmos komentārus, iespējams, vajadzētu aizliegt. Tomēr K.Pakārkle atzīst, ka anonīmiem interneta komentāriem var būt arī vērtība. Līdzās rupjībām un vulgāriem izteikumiem taču ir gana daudz vērtīgu atzinumu. “Atsevišķos gadījumos persona nevēlas atklāt savu identitāti, bet tai ir nozīmīgs viedoklis kādā jautājumā, piemēram, iesaistoties diskusijās par jūtīgiem un strīdīgiem jautājumiem. Internets ir piemērota vieta, kur to var izdarīt. Tāpat anonīmi var paziņot par prettiesisku rīcību, iespējamu noziedzīgu nodarījumu vai darba devēju nelikumībām,” viņa norāda.

Līdz ar to pilnīga anonīmu komentāru aizliegšana nav nepieciešama, jo tie var noderēt – cilvēki, palikdami anonīmi, ir gatavi dalīties ar dažādiem faktiem un viedokļiem, kurus citādā veidā iegūt nebūtu iespējams.

Latvijas tiesību akti neuzliek par pienākumu interneta portāliem komentēšanas iespēju piedāvāt tikai reģistrējoties. Tāpat Tiesībsarga birojā nav informācijas par to, ka šāda prakse būtu izplatīta ārzemēs. Latvijā personas reģistrāciju, lai komentētu, portāli ievieš brīvprātīgi. Piemēram, ir tādi mediji, kuru interneta vietnē komentāru var pievienot tikai pēc reģistrēšanās, ir tādi, kur tas iespējams tikai anonīmi, vai vienlaicīgi pastāv abas iespējas. K.Pakārkle skaidro: obligāta reģistrēšanās, pirms komentēt, ilgtermiņā nebūs efektīvs risinājums, skatoties no uzņēmējdarbības brīvības un vārda brīvības viedokļa. “Ja Latvijā pastāvēs liegums komentēt anonīmi, tad interneta portāli varēs reģistrēties citās valstīs, kur šāda lieguma nav,” viņa piebilst.

Komentāru agresiju nereti provocē mediju ziņas

Lai gan pie rakstiem ziņu portālos ir daudz komentāru, tomēr ne vienmēr tos provocē tikai klaja nepatika pret personām, kas rakstos minētas.

Janvāra sākumā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas studiju katedra kopīgi ar LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētniekiem prezentēja interneta agresivitātes indeksu. Rīks ir domāts interneta komentāru izpētei un ļauj pētniekiem identificēt visagresīvāk komentētās interneta portālu ziņas. Interneta komunikācijas analīzes rīks ik dienu automātiski apkopo arī komentētāju IP adreses, analizējot katras adreses ietekmi uz agresivitātes līmeni – nosaka komentāru vidējo skaitu, komentāros ietverto vārdu agresivitātes svaru, tādu komentāru īpatsvaru, kuros izmantoti agresīvi vārdi, kā arī komentāros ietvertos agresīvos atslēgvārdus.

RSU Komunikācijas katedra ir izpētījusi lielākos Latvijas ziņu portālus, un pētnieki secinājuši, ka komentāru vidū nopietnas diskusijas nenorisinās, drīzāk tās ir vārdu rotaļas. Turklāt puse no komentāriem ir agresīvāki nekā pārējie, bet izteikti agresīvi ir 20-25 procenti. Vidēji no vienas IP adreses dienas laikā tiek pievienoti divi, trīs komentāri, kas atspēko viedokli, ka mediju komentāru sadaļā parasti darbojas vieni un tie paši cilvēki, kas katru dienu raksta lielu apjomu anonīmo komentāru.

Turklāt noskaidrots, ka anonīmie komentētāji savos komentāros bieži vien iespaidojas no medijos publicētajām ziņām, kur ir izcelti īpaši spilgti politiķu vai ekspertu viedokļi, gluži vai spēlējoties ar šīm frāzēm un atkārtojot tās, bet bez mērķa rosināt diskusiju. Anonīmos komentāros vārdi bieži vien tiek izrauti no konteksta.

Jāpiebilst, ka pētījums noskaidrojis arī to, ka Latvijas ziņu mediju komentētāju starpā dusmas visvairāk izraisa tieši uztraucoši temati un ziņās minētās personas, nevis satura veidošanas tipiskās pieejas, piemēram, vienpusīga informācija vai sensacionāli un dramatizēti virsraksti.

Leave a Reply